Iepazīsimies - Elīna un Šanele

Nu tad tā, arī mēs saņēmamies par sevi pastāstīt!

Mani sauc Elīna un manu sunīti Šanele- krievu īspalvainais toijterjers :)
Suni man nenācās dabūt viegli, jau kādus 4 gadus mammai visu laiku lūdzos, ka gribu sunīti, vienalga kādu, bet pēc iespējas mazāku, mamma protams, teica, ka nē mums suni mājas nevajag jo viņai pietiekot ar mums abām ar māsu :lol: problēma arī nebija naudas ziņā jo sunīti mēs varējām atļauties un es biju gatava rūpēties, bet mamma izdomāja vēl un vēl jaunas atrunas, ka mājās ir bardaks un ja tam visam vēl klāt nāks spalvas,viņa sjukšot prāta :x šo atrunu es izdomāju kā atspēkot, jo atradu suņu šķirni, kurai spalva nekrītot, jo esot ka cilvēka mati (jorkšīras terjers), mammu tik un tā nepielauzu. Un tad jau sāku atmest cerības, ka man jel kad būs suns, bet ik pa laikam ielūkojos sludinājumos un nobirdināju pāris asariņas :( un tad pec kāda laika man draudzenei caur pazinam piedāvāja atdot sunīti, nezinaju ne šķirni, ne krāsu,bet zināju ka mazs. Uzreiz piekritu un teicu draudzenei, ka mammu pierunāšu un punkts, tā arī notika! jeej man buss suns
Pagāja kādas dažas nedēļas, draudzene sunītei aizbrauca pakaļ un viņa izdomāja, ka sunīti tomēr ņems pati un man viss prieks pazuda :( Aizbraucu apciemot draudzeni un viņas jauno suni un tā bija mana Šanelīte, 2 gadus veca brūna un ļoti,ļoti smukiņa, kad šķīros, nobira pāris asaras , bet draudzene tikai pasmējās, jo viņa laikam nesaprata, cik ļoti es vēlējos sunīti. Tad pagāja kāds mēnesis un draudzene pajautāja, vai nevaru paņemt sunīti uz 6dien un 7dienu, jo viņai kaut kur jābrauc un tā sākās tas, ka ik pa laikam viņa man viņu iedeva. Tā mēs pavadījām pie manis laukos kādu mēnesi kopā un ik pa laikam ņēmu pie sevis, jo vnk šausmīgi iemilējos viņā draudzene arī daudz neiebilda, ka mēs tā dalamies, bet man jau gribējās to suni no viņas ņemt sev pa visam. Piereģistrējos šajā forumā, pakonsultējos, pakonsultējos un izrunājos ar draudzeni un viņa teica, lai jau tad suns dzīvo pie tevis, bet es paņemšu pie sevis, ja man kādreiz vajadzēs. Es pie šādiem nosacījumiem piekritu neibilstot, jo gribēju suni sev Nu jau kādus 2 mēnešus suns ir tikai pie manis, es viņu sapotēju un visādi citādi rūpejos...... Tā nu mēs dzīvojam abas nezinot, kad otrai saimniecei sunīti ievajdzēsies!



nu jā tāds ir mūsu nedaudz skumjais stāsts, bet es esmu laimīga, jo esmu atradusi Šanelīti un viņa mani

P.S. piedodiet, ja ir kādas kļūdiņas, man liels slinkums pārlasīt